Bodrijārs apgalvo ka, tāpat kā pornogrāfija ģenerē seksa vēlmes un seksualitāte kļūst par “transseksuālismu”, kur viss ir pārskatāms unizstādīts, tā arī māksla “zaudēja ilūzijas vēlmi un tās vietā rada visu estētiski banali, kļūstot par “transestetīsko”(2005.g., 25.lpp.). Tāpat kā pornogrāfija “caurvij visu vizuālo un televizuālu tehniku​​“, tā arī māksla parādās visur, un visu var redzēt un izstādīti kā mākslu: “Augoša oriģinalitāte, banalitāte un vērtības nullitātes līmenis, vai pat aplamu estētisku baudījumu … “ (Bodrijārs, 2005.g., 27. lpp).

   Sakot, ka māksla šodien ir nulle var nozīmēt vairākas lietas. Atzīšana par neesošu apraksta vērtības neesamību un Bodrijārs varētu apgalvot, ka tas ir tāpēc, ka māksliniecisko vērtību mūsdienās valda komerciālās vērtības un mākslā zūd pati. Tas ir, no vienas puses, komerciālā vērtība zūd estētisko vērtību, samazinot vērtību naudas saikni, tādējādi estētisko vērtību patiešām valda tirgus, un estētiskās vērtības sabrukas no komerciāliem.

   Bet Bodrijārs arī grib apgalvot, ka māksla vēsturiski zūda sevi kā izcilu estētisku objektu, kā kaut ko atšķirgu no ikdienas dzīves, kļūstot par daļu no ikdienas dzīves, kļūstot par konstatēto objektu muzejā, vai arī ar to rotājumu, vai prestižu vērtību mājās, korporācijā, vai publiskā telpā. Māksla varētu būt nulle, jo, ja estētiskā vērtība ir visur, tas ir nekur, un ir noplūdis no savas estētiskās valstības, ko, protams, muzeji, galerijas un mākslas izveides mēģinā atjaunot radot ilūziju, ka māksla eksistē kā atsevišķa un īpaši vērtīga valstība. Tādējādi Bodrijārām laikmetīga mākslas ne īsti rada citu pasauli, tā kļūst par daļu no šīs pasaules, un tādējādi ir nulle, kas nozīmē neražo estētisko izcilību.

   Un es centījos, savas bilžu šerijā, parādīt, kā fotogrāfijas māksla, no vienas puses, patiesība nav durvīs cita pasaulē. Viss, kas ir apkārt mums ir mūsu pasaule, ne vairāk ne mazāk. Bet, mums jau tik apnika redzēt vienu un to pašu katru dienu, mēs tik stipri ienīram savās domās un savās problēmās, darbā, ka neredzam, kā mūsu “vienkārša” pasaule, patiesība ir viss dīvāināka lietā. Un tikai rezot pasauli, pasaules daļu no jaunās puses, mēs saprotam, cik ta ir skaista un interesanta. Un nereti, tieši fotogrāfija palīdz mums atvērt acis.