Fotomontāža
Kolāža ir tēlotājmākslas žanrs, kurš nozīmē
dažādu attēlu apvienojumu, kurie ir pielīmēti uz papīru vai audekli. Tulkojumā no franču, kolāža nozīmē – līmēšana, uzlīmes.
Nav precīzi zināms kad piedzima kolāžas māksla. Sākotnēji kolāžu izmantoja ka tehnisko triku, mājas albumu, kā arī reklāmas un drukātas produkcijas ražošanā. Drīz jaunu virzienu apskatīja mākslinieki – dadaisti, sirreālisti un konstruktīvisti.
Pirmāis oficiāls pieminējums par kolāžu attiecas uz divdesmitajā gadsimtā sākumu (Pablo Picasso, veidojot “Klusā daba ar pītu krēslu” 1912.gadā, izmantoja kolāžas tehniku). Par krievu kolāžas tēvu uzskata A. Lentulovu (darbs “Maskava”). Daudzi krievu mākslinieki iedarbojas ar kolāžu, izmantojot savos darbos dažādus materiālus – vaskadrānu, foliju, krāsaino papīru, tapetes, audu papīru utt.
Kolāžas tehnika ir radījuši vairākus jaunus virzienus – objekta mākslas, fotomontāžu, kas paplašināja telpas jēdzienu un mākslinieciskās valodas formas.
Fotomontāžas vēsture
Fotomontāža (fotokolāža) – ir īpašs mākslas žanrs, kurš apvieno fotogrāfa un mākslinieka radošumu. Montāža ietver attēlas radīšanu, apvienojot fotogrāfijas un grafikas metodes.
Fotomontāža dzimusi gandrīz vienlaicīgi ar fotogrāfijas izgudrošanu- gandrīz simtpiecdesmit gadus atpakaļ. Pirmie soļi fotokolāžas radīšānai 1843. gadā ieņēma angļi D.Hils un R.Adamsons, kurie veidoja 470 portretus un apkopēja tos vienā gleznā ar nosaukumu “The Disruption Assembly“.
Aiz tiem pie foto kolāžas žanra ķērās daudzie mākslinieki (O.G.Rejlanders, G.P.Robinsons un stāstnieks Hanss Kristians Andersens, viņš pats ilustrēja savus darbus).
Kā atsevišķs žanrs, fotomontāža veidojas tikai divdesmitā gadsimta sākumā Vācijā un tika pozicionēts kā vizuālā valoda zinošiem.
Lielā Tēvijas kara laikā lielo izplatītīšanu ieguva patriotiskie fotoplakāti, šajā žanrā, izmantojot fotomontāža tehniku strādāja V.Koreckijs, A.Žitomirskijs. Šo mākslinieku bukletes ražoja miljoniem. Pat pēc sešdesmit gadiem ši autora darbi ir ideāls fotomontāžas piemērs.
Ar krāsainas foto lentes radīšanu sāka attīstīties krāsaina fotomontāža. Tās popularitāte sākas pagājušajā gadsimtā astoņdesmitajos gados. Krāsaina kolāža tajā laikā bija ļoti sarežģīts process, kuram bija vajadzīgas tikai dārgas iekārtas, un daudz laika, lai apkopotu detaļas.
Raoul Hausmann «ABCD» kolāžā, 1923—1924. gads.
John Heartfield
«Facsimile of So Macht Man Dollars», fotomontāža, 1931.gads.
Montāžā no telpiskiem objektu modeļiem, kurie tiek veikti noteikta mērogā, sauc par maketi.
Fotomontāžas pamatprincipi.
Maketi.
Montāžu no telpiskiem objektu modeļiem, kurie tiek veikti noteikta mērogā, sauc par maketi.
Maketus plaši izmanto teātrī un it īpaši kino.Teātra pēc maketem būve dekorācijas. Kino par maketem sauc objektus, kurie kaut kādu iemeslu dēļ nevar nofilmēt reālitāte, jo īpaši tas attiecas uz tādiem parādībam kā plūdi, vulkānu izvirdumi, ugunsgrēki, avārijas utt.
Maketu filmēšana ieņem īpašu vietu fotogrāfijā, lai iegūt interesantas bildes.
Maketu filmēšanu var kombinēt ar citām kombinētas fotogrāfijas veidiem, kas ļauj izveidot ne tikei interesantas fotogrāfijas, bet arī dažādus vizuālos efektus, kā arī ietvert cilvēka attēlu telpā.
Īpašo uzmanību maketa veidošana jāpievērš tās ticamībai. Makets var būt izdarīts pareizi, bet aina ir nepārliecinoša. Tas ir tāpēc, ka makets nav pietiekami “iedzīvots”. Dažreiz viena lieka detaļa nolemj attēlas kvalitāti.
Perspektīvas kombinācijas.
Glezniecībā un grafikā par perspektīvam kombinācijam sauc, mākslu attēlot objektus tā, kā mēs tos iztēlojam to nostājas, lieluma, kontūriem un asuma. Attēla būvēšana uz plaknes, pamatojas uz lineāras un krāsa un tonalitātes perspektīvas likumiem. Lineārā perspektīva (mērogu perspektīva) ir pamatota uz to, ka priekšmeti attēlojas, jo mazāk, jo tālāk tie ir no filmēšanas punkta. Krāsas un tonalitātes perspektīva parāda objektu attāluma pakāpi starp objektivu un filmēšanas objektu gaisa vides dēļ. Attālinot objektus mainas ta asums un skaidrība, kā arī to krāsas, kontrasts un krāsu piesātinājums. Attalinātu objektu konturi it mīkstināti, zaudē krāsu piesātinājumu, ēnu blīvumu.
Dažāda mēroga un telpisko stāvokli objektu filmēšana, kurie ir perspektīvi savienoti kadrā, sauc par perspektīvo kombināciju.
Zīmējumam jābūt pilnībā saskaņotam pēc lineārās perspektīvas, toņu un kontrastu ar ainavu.
Ar perspektīvo kombināciju, iesācējs saskaras ikdienas praksē, pat neapzinoties. Meklējot labāko kompozīciju, bieži nākas mainīt objektu atrašanās vietu telpā, vai natūrā, pārvietot tos tālāk, tuvāk, cita pusē no to faktiskas atrašanās vietas.
Mainot objektu atrašanās vietu kadrā, ieviešot priekš plānu, maina perspektīvu attēlā, iegūst lielāko telpu un dziļumu, bet tas ir iespējams tikai tad, ja saglabājas fotogrāfijas perspektīvas un perspektīvas kombinācijaspamatlikumi.
Apskatīsim dažus filmēšanas paņēmienus, izmantojot perspektīvas kombinējumu, apvienojot objektus kadrā.
Fona izvēle ir svarīgs tehnoloģiska procesa punkts. Fona izvēle ir ne tikai
bildes meklāšanas process, tas ir posms, uz kurā sākas un saprotas turpmākaja darba būtība, tas ir dziļi radošs process.Viss pārējais–tehniskais darbs, bet, ja jus esat kļūdījies pirmajā posmā, talāk tehnika nepalīdzēs. No otras puses, pareizi izvēlēts fons samazina centienus, kurus jāizmanto nākamajos posmos. Ir arī vienkāršo noteikumu un principu saraksts, kurus rūpīgi jānovēro.
Leņķis.Svarīgs maketa filmēšanas punkts ir filmēšanas punkta izvēle. Vairumam maketu filmēšanas punktam jābūt pie cilvēka izaugsmes augstuma, ja ņemt izaugsmi maketa mērogā. Tad priekšmeti un detaļas tiks paradīti parastajā veidā. Fons tiek izvēlēts, ņemot vērā leņķi. Figūras ļeņķim maksimāli jāatbilst fonam, cik tas ir iespējams. Ja figūra tiek fotografēta no virsu, horizontalai līnijai kadrā jāatrodas augsti, vai vispār nebūtu redzamai. Un otrādi, ja figūru fotografēja no apakšas, tiek izvēlēts fons a rsamazināto horizonta līniju, kur ir daudz debesis.
Liela nozīme filmēšanai ir apgaismojumam, kas prasa no fotomākslinieka radošo darbu. Jābūt ierīcēm, kuri ir koncentrē un izkliedē gaismu.
Lai izveidotu noteiktus gaismas efektus un fona apgaismojumu ir nepieciešams spēcīgākas apgaismojuma iekārstas ar lampām līdz 500 vatiem. Dažāda veida apgaismojumu ierīcēs izmanto lampās līdz 30 vatiem.
Fons tiek izvēlets, ņemot vērā fona apgaismojumu. Vienmēr jāatceras un jāredz, kur atrodas gaismas avots fotogrāfijā. Spilgta gaisma no kreisas puses, nozīme, ka jāizvēlas fonu ar kontrastu, spilgto apgaismojumu no kreisas puses. Cilvēkiem, kurie ir nofotografēti arā fonu jāizvēlas bildes no atklātām: jūru, kalnus, visu veidu ainavas. Cilvēkiem, kurie ir nofotografēti telpās, tiek saskaņotas fotogrāfijas zem jumta. Šo vienkāršo noteikumu ievērošana, palīdz ietaupīt daudz laika turpmākajā darbā .
Samērīgums. Kad, fons ir izvēlēts ir svarīgi skatīties uz to, lai figūras, kurus jāievieto jaunā fonā, būtu samērojamas ar fona objektiem.
Ēnas. Figurāi, kura tika likta uz jaunu fona, jabūt savai ēnai, virzienām, krāsai un blīvumam jābut saskaņotiem ar ēnas fonu. Ēna saskaras ar figūru tur, kur figūra saskaras ar virsmu, uz kuras atrodas. Jo tālāk no virsmas ir figūras daļa, jo tālāk ir ēnas attiecīga daļa. Izkliedēts apgaismojums uz fona, nozīmē, ka nav ēnas, attiecīgi, no figūras, kura tiek novietota uz tādu fonu , arī būs mazliet redzama apakšēnā. Ēnas krāsa reti ir melna. Tās krāsa atbilst virsmas krāsai, uz kuriem tie attiecas, bet ievērojami mazāka spilgtuma .
Krāsas un refleksi. Objekts, kurš ir, piemēram, pārnests no telpas uz jūras ainavu, apgaismots ar sauli, neizkatīsies ļoti reāli. Aukstas istabā krāsas ar mākslīgo apgaismojumu skaidri norādīs, ka objekts neatrodas savā vietā. Šim apstāklim jāpievērš uzmanību izvēloties fonu. Bet, ja jau esat izvēlējie sielu fonu figūrai, kura bija nofotografēta telpā, vai otradi, mēģiniet, novadīt krāsas pie lidzības.
Vēl viena krāsas nianse – refleksi. Krāsas refleksi – tas ir krāsas, kurie tika pārvesti objekta ar stāriem, atstarotiem no cita tuvumā esoša objekta. Tā figūra, fotografēta uz ugunsdzesēju mašinas fonā, izskatīsies nedabiski sarkana, pārnesot to uz sniega ainavu. Pat ne tādas izteiksmīgas figūras, kā ugunsdzēsēju mašīna, atspoguļo pietiekami daudz gaismas, lai nokrāsot apkārtējus priekšmetus. Jo tuvāk krāsains priekšmēts objektam, jo izteiksmīgākie uz ta būs refleksi.
Piesātinājums, kontrasts, spilgtums, asums. Fotogrāfijas krāsam piesātinājumam, kontrastam un spilgtumam jābūt identiskam. Vienmēr jāpievērš uzmanību uz asumu. Nekādā gadījumā fonam nedrīkst būt asākam nekā priekšplāna objektam. Visu elementu attēlojumam uz fotogrāfijas jābūt asam Viedoklis, ka tālu plāna saplūdušums veicina telpas nodošanai – nav taisnība. Izplūduma detaļas noved pie domās, kas tas ir makete.
Šodien, fotokolāžas tehnikas izmantošana ir neaptverama dizaineru un fotomāslinieku darbība. Datora fotomontāžas iespējas plaši izmanto poligrāfijas produktu ražošanā, modes industrijā.Šodien parasto fotokolāžu var izveidot jebkura persona, kura prot izmantot Photoshop programmu. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un digitālam fotogrāfijam darba aizņem daudz mazāk laika, nekā trīsdesmit gadus atpakaļ. Bet, neskatoties uz iedomātu vienkāršību, montāža joprojām ir augstamāksla, kas var uzvarēt ar savu sakistu miljonu cilvēku sirdis.
Б.Ф. Плужников “Особые приемы фотографии”
http://en.wikipedia.org/wiki/Photomontage
Mans fotomontāža piemērs – ģimene.
ksenijanurmagambetova 
